LV > Psiholoģija

Par bērna un pieaugušā apziņu

(1/1)

Simon:
Un atšķirībām bērna un pieaugušā apziņā... Vienā un tajā pašā situācijā, piemēram, bērns un pieaugušais paklūp uz akmens – abi reaģē dažādi: bērns raud, bet pieaugušais - novāc akmeni no ceļa. Bērns - vaino realitāti, pieaugušais - risina uzdevumu. Tā ir apziņas atšķirība – pieaugušais mijiedarbojas ar realitāti un ir atbildīgs par dzīvi, kuru dzīvo, bet bērns - žēlojas par likteni.

Vislielākā skāde, kuru nodara dažādi autoritāri režīmi – tie kavē apziņas attīstību, nofiksē to bērnišķajā stāvoklī. Pieradina cilvēku pie tā, ka ir kāds, kas viņa vietā lemj, un pieradina visā vainot citus. Komunistiem vienmēr bija vainīgie – vai nu "tautas ienaidnieki" vai Rietumi. Govis nedod pienu vai neraža – vainīgi ir Rietumi... Un šādi pat teksti joprojām skan Zimbabvē, Venesuēlā, Ziemeļkorejā... un Putina Krievijā – vainīgā ir Amerika. Patiešām ir par kaut ko tā ir atbildīga, bet tā ir viņu atbildība.
Bet mūsu neatkarības laiks - tas ir mūsu eksperiments. Mūsu kapitālisms – tā ir mūsu pieredze. Mūsu atbildība. Deviņdesmitajos gados mēs nebijām japāņi, kuriem pieticība ir nacionāla tradīcija, vai, dienvidkorejieši – nenogurdināmi darbā. Mēs bijām ex-Homo Sovetikus, kuri gribēja labi dzīvot. Kā Rietumos. Uzreiz un tūlīt. Tādi bija sabiedrības uzstādījumi, kas veidoja mūsu realitāti.

atrsdivans:
diemžēl vēl joprojām mēs nedzīvojam tā kā rietumos...

Simon:
Pirmkārt man šķiet ka sliktāk par to, ka tā nedzīvojam [kā Rietumos] ir tas, ka nav pašiem SAVA labas dzīves arhetipa.
Otrkārt, Rietumus nav tā plosījuši kari un režīmi [ja nemaldos zviedriem pēdējais karš, bija Ziemeļu karš, un tas pats noritēja aiz Zviedrijas robežām].
Mums daudz kā nav tādēļ, ka tam vienkārši nav bijis no kurienes rasties...- normālā veidā. Un ja normālā veidā nav, bet galvā ir priekšstats, ka tam jābūt, tad tas jāiegūst vai nu muļķojot visus sev apkārt, vai, "raujoties" no tumsas līdz tumsai. Dīvaini pavadīts [dzīves] laiks, vai ne?     

Navigation

[0] Message Index

Go to full version