Katrai lietai vajadzīgs nosaukums, vai ne. Bet parasti mēs mehāniski atkārtojam nosaukumus, nedomājot par to atbilstību saturam...Senatnē, taču, nebija nekādas klasiskās astroloģijas. Bija, tā vai cita astrologa skolnieki vai skolas sekotāji. Arī “Rietumu astroloģija” ir jocīgs nosaukums - gan tādēļ, ka Eiropas [un arī Indijas] astroloģijas saknes ir Divupes senajās civilizācijās, gan arī tādēļ, ka daudzi astroloģijas teksti Eiropā ienāca no austrumiem, pat daudzi antīko astrologu teksti bija [arābu] tulkojumos, vai arī autori bija austrumnieki, kas dzīvoja Eiropā.
Adekvāts nosaukums ir “Antīkā astroloģija”, jo ir saglabājušies antīkie teksti oriģinālos. Adekvāts nosaukums ir “Viduslaiku astroloģija”, jo ir saglabājušies viduslaiku autoru teksti. Taču astrologi mūsdienās nav šo autoru pēcteči, tādēļ, ka
1) tieša antīkās vai viduslaiku astroloģijas mantojamība pārtrūkusi;
2) astroloģiju apgūst pie astroloģijas pasniedzējiem, kuri izmanto mūsdienu astroloģijas arsenālu, un tajā “klasiskā daļa” ir vienkārši ietverta kā sastāvdaļa [piemēram, postsovietiskajā telpā, neviens no tiem, kas sāka pasniegt deviņdesmitajos nebija un nevarēja būt nekādi astroloģijas “klasiķi” ].
3) Mēģinot piemērot mūsdienām viduslaiku astrologu ideoloģiju, vai, viduslaiku izpratni burtiski pārnesot uz mūsdienu cilvēku – vienkārši nav iespējams nekaitēt citiem, sev, astroloģijas reputācijai [iedomājieties, ka pie "klasiskā" astrologa atnāk Enriko Karuzo un Hosē Karerasa mammas, kurām "klasiskais" astrologs pasaka, ka viņu bērniem ir vājas Venēras - pirmajam Aunā, otram Skorpionā...]
4) tiem, kas lieto nosaukumu “klasiskā astroloģija” ieteicams sākt iepazīt viduslaiku astroloģiju.
Un noslēgumā: nemainīgi astroloģijā ir tikai tās pamatprincipi, viss pārējais, kā saka “nestāv uz vietas”.
