Es vēlreiz gribu atzīmēt un pamatot, kādēļ esmu par to, lai astroloģiju nejauktu ar reliģiju. Mēs zinām, ka visas pasaulizzināšanas formas ir izgājušas no reliģijas, no reliģiskas pasaules uztveres, bet tālāk attīstījušās kā patstāvīgas disciplīnas – zinātne, filozofija, māksla… jebkas. Līdzīgi tas notiek dabiskā cilvēka attīstībā: bērnam, noteiktā dzīves posmā jāatstāj māte un jādodas dzīvot savu dzīvi [lai kaut kad, atbilstoši cikliskuma principam, atgrieztos citā kvalitātē ].
Cilvēkā, ja viņš neatstāj vecākus, viņa attīstība tiek bremzēta – mēs vienmēr redzam tādos cilvēkos dažādas infantilisma pazīmes. Šī līdzība darbojas arī šeit: astroloģijas un reliģijas nedalīšana, tas ir slikti, gan priekš astroloģijas, gan reliģijas. Pat ļoti slikti. Un to es saku kā reliģiozs cilvēks.
Kāpēc tas ir slikti astroloģijai? Tāpēc, ka:
ja tā grib būt zināšanu sistēma, tad jāaug skaidrībai: kas tajā ir ticējumi un kas ir zināšanas, kādas teorijas prakse apstiprina un kādas neapstiprina, kas ir pierādāms un kas nav pierādāms, kas darbojas un kas nedarbojas, vai – darbojas, pie kādiem apstākļiem un noteikumiem utt. Jāattīstās valodas aparātam. Ja tas nenotiek, astroloģija der tikai bērnišķīgiem raksturojumiem [teiksim: “tas tāpēc, ka tu esi auns”], vispār mēs riskējam nespēt raksturot pieauguša cilvēka dzīvi…savu [Ūdensvīra] laikmetu… 21.gadsimtu. Un uz visiem laikiem palikt izklaides sadaļā.
Tās būs augstāk pieminētā infantilisma sekas..
Tālāk loģiski: jo mazāk skaidrību, jo vairāk miglainības, tumsonības, māņticības, murgainu tekstu – kas ir slikti ne tikai astroloģijai, bet arī astrologiem. Jo tādā lielā zemē kā Amerika vai Krievija, var nospļauties – kas man par daļu, es pats par sevi – un pazust “pūlī”. Bet Latvijas mazie izmēri dara to, ka mēs dzirdam viens otra citātus…no klienta, kurš bijis pie viena, otra, trešā...
Turpināšu…