Par astroloģiju un reliģiju

[Simon]

Es vēlreiz gribu atzīmēt un pamatot, kādēļ esmu par to, lai astroloģiju nejauktu ar reliģiju. Mēs zinām, ka visas pasaulizzināšanas formas ir izgājušas no reliģijas, no reliģiskas pasaules uztveres, bet tālāk attīstījušās kā patstāvīgas disciplīnas – zinātne, filozofija, māksla… jebkas. Līdzīgi tas notiek dabiskā cilvēka attīstībā: bērnam, noteiktā dzīves posmā jāatstāj māte un jādodas dzīvot savu dzīvi [lai kaut kad, atbilstoši cikliskuma principam, atgrieztos citā kvalitātē ].

Cilvēkā, ja viņš neatstāj vecākus, viņa attīstība tiek bremzēta – mēs vienmēr redzam tādos cilvēkos dažādas infantilisma pazīmes. Šī līdzība darbojas arī šeit: astroloģijas un reliģijas nedalīšana, tas ir slikti, gan priekš astroloģijas, gan reliģijas. Pat ļoti slikti. Un to es saku kā reliģiozs cilvēks.

Kāpēc tas ir slikti astroloģijai? Tāpēc, ka:
ja tā grib būt zināšanu sistēma, tad jāaug skaidrībai: kas tajā ir ticējumi un kas ir zināšanas, kādas teorijas prakse apstiprina un kādas neapstiprina, kas ir pierādāms un kas nav pierādāms, kas darbojas un kas nedarbojas, vai – darbojas, pie kādiem apstākļiem un noteikumiem utt. Jāattīstās valodas aparātam. Ja tas nenotiek, astroloģija der tikai bērnišķīgiem raksturojumiem [teiksim: “tas tāpēc, ka tu esi auns”], vispār mēs riskējam nespēt raksturot pieauguša cilvēka dzīvi…savu [Ūdensvīra] laikmetu… 21.gadsimtu. Un uz visiem laikiem palikt izklaides sadaļā.

Tās būs augstāk pieminētā infantilisma sekas..

Tālāk loģiski: jo mazāk skaidrību, jo vairāk miglainības, tumsonības, māņticības, murgainu tekstu – kas ir slikti ne tikai astroloģijai, bet arī astrologiem. Jo tādā lielā zemē kā Amerika vai Krievija, var nospļauties – kas man par daļu, es pats par sevi – un pazust “pūlī”. Bet Latvijas mazie izmēri dara to, ka mēs dzirdam viens otra citātus…no klienta, kurš bijis pie viena, otra, trešā...

Turpināšu…

[Simon]

Turpinu tēmu par astroloģiju un reliģiju.
Pirmkārt termins reliģija, no latīņu "ligare" – saikne. No šīs latīņu saknes cēlušies mūzikas termini “līga” un “legato”, kas apzīmē skaņu saikni.

Taču pastāv divi vārda reliģija lietojumi:
1) reliģija, kā īstena cilvēka “es” tiekšanās un brīžiem arī dzīva saikne ar augstākajām sfērām. 
un
otrs, par kura atdalīšanu no astroloģijas uzreiz iet runa : 
2) reliģija, kā liels “simulakru” sakopojums, kurā ar neapbruņotu aci varam redzēt gan nebeidzamo tieksmi privatizēt patiesību, gan smadzeņu zombēšanu un patstāvīgas domāšanas nomākšanu,  gan infantilas piesaistes veidošanu, gan varas un pakļaušanas instrumentu, gan jebkādas attīstības bremzēšanu, gan naidīgumu  pret konkurentiem [citām reliģijām un konfesijām] un tiekšanos visu, ko vien iespējams  monopolizēt, gan slinkumu un parazitēšanu, gan sakrālu lietu profanāciju, gan neprasmi komunicēt – jo reliģiskie cilvēki prot tikai mācīt un vēstīt… utt., utt.

Un vēl var pievērst uzmanību tam, cik bieži reliģiskai sabiedrībai piemīt raksturīgā zemo egregoru iezīme: tie pastāv galvenokārt priekš tam, lai materiāli nodrošinātu savas hierarhijas virsotni, kura [hierarhijas] leju nodrošina ar ideoloģiju, mītiem un piederības sajūtu kaut kam īpašam… nu gluži, kā tas notiek ar štruntīgām valstīm.

[Simon]

Atsevišķs stāsts ir par dažādiem “guru” un reliģiskiem līderiem, kuri kopš 80.gadiem sastapti neskaitāmi – visai kolorītas un harizmātiskas personības, tāpat kā viņu "garīgā karjera", kas parasti sākas no kāda neparasta notikuma, nereti traumatiska, piemēram, smadzeņu traumas, pēc kuras cilvēks sāk justies kā citas pasaules vēstnesis utt.

[Simon]

Svarīgs iestarpinājums: sakrālais saistīts ar ūdens stihiju, kura ir nerunīga.
Senā austrumu parunā teikts : “zinošais nerunā, runājošais nezina.” Publiskums [gaiss] vienmēr un visur ar sakrālo [ūdens stihiju] ir apgrieztā proporcijā: jo mazāk viena, jo vairāk otra, un otrādi. Šī ūdens stihijas īpašība ir ietverta terminos “hermētisms”, kas nozīmē noslēgtu vai “ezoterika” (ἐσωτερικός), kas nozīmē iekšēju.

Šo ūdens un gaisa mijiedarbības mehānismu izmanto psiholoģija: traumatisks psihes materiāls, līdz ar spēju par to runāt, sāk zaudēt lādiņu, mainās un tālākajā darbībā transformējas.

[Simon]

No astroloģiskā simbolisma viedokļa:  reliģija ir Strēlnieka un Vēža mehānismu kompozīcija, kur Strēlnieks nodarbojas ar priekšstatiem un ideoloģiju, vērtībām un hierarhiju, bet Vēzis - ar tradīcijas uzturēšanu, pastāvīgi apelējot  pie pagātnes, kad  sākotnējā saikne ar Radītāju [kā bērna nabas saikne ar māti] vēl bija, vai tās bija vairāk, un tamlīdzīgi... kā ar jaunību, kad šķiet, zāle bija zaļāka.       

turpināšu...

[Simon]

Tas bija pirmkārt. Bet otra saistība ar reliģiju, ir priekšstatu līmenī. Tā ir stingri determnēta astroloģijas paradigma, kas nāk no seniem reliģiskajiem priekšstatiem, kur cilvēki un pat dievi ir pakļauti liktenim [programmai], un astrologs ir tas, kas šo programmu vēsta, jeb, pravieto.

Tieši tā - nevis prognozē, izejot no sinhronismu likumsakarībām, bet pravieto. Kā faktu, kurš ir ierakstīts kartē kā programmā.

[Simon]

Pastāv divas astrologa pozīcijas (no kurām izriet pilnīgi dažādas astroloģijas izpratnes un pilnīgi dažādi astroloģiskie teksti) 
Pirmajā: astrologs iedarbojas uz cilvēku
(modina apziņu, vēsta patiesības, kaut ko iedveš, kaut kam pievērš, pie kaut kā apelē, māca dzīvot utt.)
Otrajā : astrologs meklē problēmas risinājumus

Profesionāla pieeja ir otrā.

[Simon]

Tās pašas divas pozīcijas:
1) pirmā ir ētiskā, kurā piemēram planētu leņķiskie aspekti tiek saukti par labiem (hamoniskie) un sliktiem (saspringtie)
2) otra, funkcionāla, jeb, profesionāla
jo reāli mums 4 dažādas aspektu grupas (harmoniskie, saspringtie, kreatīvie, karmiskie) plus neitrālie savienojumi (jo atkarīgs - kas ar ko), plus nesaprastie septili.

Proti, aspekti - astroloģiskās valodas daļa, kas raksturo horoskopa elementu attiecības ir daudzveidīgāka nekā labs-slikts. Tie ir dažādi un mums ir jāsaprot kādi, nevis jādod ētiski vērtējumi. Skatit tos caur prizmu labs-slikts ir tas pats, kas skatīties melnbaltās krāsās krāsainu filmu.