Sākumlapa / Astroloģijas Raksti / Hamburgas Astroloģijas skola / Transneptūni: Mīti un realitāte

HAMBURGAS ASTROLOĢIJAS SKOLA

04. MAI

Transneptūni: Mīti un realitāte

Transneptūni: Mīti un realitāte

Hamburgas astroloģijas skolas transneptūni ir viens no mīklainākajiem 20.gs. astroloģijas fenomeniem. Mēs gribam lasītājus iepazīstināt ar mūsu Krievijas kolēģu Irinas Vičaites un Vladimira Kovrigina pētījumiem, kuros tika noskaidrots,ka Alfrēds Vite atrada nevis „smalki-materiālu debesu objektu” efemerīdu atslēgu, un, nevis pagaidām neatklātu planētu efemerīdas, bet uzkonstruēja jaunu astroloģisku direkciju metodi.

 Poseidons

Poseidons ir Neptūna sinonīms, tā simbols pauž pagrieztu Zivju zīmi. Zīmi, pār kuru (klasiski) valda Jupiters. Izskatīsim Jupitera–Neptūna savienojumus, kas sakrita ar kardinālajiem punktiem, ar orbisu 5°30´. Pat pie tik liela orbisa, pēdējo tūkstoš gadu laikā nebūs daudz šo planētu savienojumu, kas veidotos kardinālo punktu tuvumā.

Datums

Neptūna un Jupitera savienojuma koordināte

Poseidona koordināte

09.12.0999 g.

25°00´ Strēlnieka

29°42´ Dvīņu

03.01.1166 g.

00°53´ Mežāza

20°38´ Jaunavas

16.04.1370g.

00°45´ Auna

29°33´ Strēlnieka

05.07.1408 g.

25°54´ Dvīņu

17°27´ Mežāža

30.07.1574 g. (vec.stils)

01°40´ Vēža

08°28´ Auna

18.04.1741 g.

05°07´ Vēža

28°03´ Dvīņu

27.08.1779 g.

00°12´ Svaru

17°43´ Vēža

Kas attiecas uz Neptūna un Mēness Mezglu savienojumiem, pēdējo tūkstoš gadu laikā Neptūns, Auna pirmajā dekādē, savienojās ar Mēness Mezglu tikai divas reizes: 31.03.1373.gadā notika Neptūna un Augšējā Mēness Mezgla savienojums 06°42´ Auna, Poseidons šajā laikā atradās 01°04´ Mežāža.

Un ar Dienvidu Mezglu Mēness savienojās 02°42´ Auna 16.03.1699 gadā. Poseidons šajā laikā atradās 07°37´ Dvīņu. 45°grādu skalā tas izskatās lūk tā:


Mums ir sekojoša TNP un planētu ciklu sasaiste:

 

TNP

Planētu savstarpējie cikli

Savstarpējā cikla atskaites punkts

TNP stāvoklis, kas atbilst savstarpējā cikla atskaites punktam

Kupidons

Jupiters – Venēra, Jupiters – Mēness Mezgls.

Vēža, 0° Svaru

Auna

Hadess

Saturns – Mēness Mezgls, Jupiters Saturna ekzalstācijas zīmē

Svaru

Auna-Svaru ass.

Kronoss

Jupiters, SauleMēness.

Vēža.

Auna, 0° Vēža.

Zevs

Marss – Jupiters, Marss – Mēness Mezgls.

Kardinālie punkti

Kardinālie punkti

Apolons

Saule – Mēness Mezgls – Mēness, SauleJupitersJupiters Mēness Mezgls.

Kardinālie punkti.

Kardinālie punkti

Admets

Saturns – Merkurs Saturnam stāvot kardinālajos punktos, Jupiters Saturna zīmēs.

Kardinālie punkti

Kardinālie punkti

Vulkāns

Urāns – Mēness Mezgls.

0° Svaru.

Kardinālie punkti

Poseidons

Neptūns – Jupiters, Neptūns Mēness Mezgls.

Kardinālie punkti.

Vēža-Mežāža ass

 

Vēl viens pierādījums tam, ka, veidojot TNP koncepciju, A.Vite sekoja (planētu) savstarpējo ciklu loģikai ir viņa piedāvātā valdīšanas sistēma:

http://www.astrologer.ru/Witte/biography_eng.html

Tajā katrs TNP valda pār tās pašas triplicitātes (stihijas trigona) zīmi – pār divām atlikušām valda planētas, no kuru savstarpējā cikla veidojas TNP. 

Tā A.Vitem – Zevs ir Vēža iekšējais valdnieks un Lauvas ārējais valdnieks. Lauvas zīme ir trīnā ar Marsa un Jupitera zīmēm. Un tieši šo objektu savstarpējs cikls izskaidro Zeva efemerīdas.

Un otrs savstarpējs cikls, ar kuru sinhronizējas Zeva efemerīdas, ir Marsa – Mēness Mezgla cikls.

Tiešām, Zevs kļuvis par „iekšējo” Vēža – Mēness zīmes valdnieku, un šī zīme ir trīnā ar Skorpiona zīmi, pār kuru valda Marss.

Kronosam Vite piešķir „ārējā” Vēža valdnieka statusu и “iekšējā” – Lauvas valdnieka statusu.

Bez tā, ka Kronosa efemerīdas atbilst Saules–Mēness ciklam, Lauvas un Vēža zīmes atrodas trīnā pret zīmēm, pār kurām tradicionāli valda Jupiters – Strēlnieku un Zivīm.

Jupiters–Mēness, ir otrs savstarpējs cikls, uz kura balstās Kronosa efemerīdas.

Hadesam Vite piešķīra valdīšanai Dvīņus un Jaunavu – katra no šīm zīmēm ir trīnā pret atbilstošo Saturna zīmi.

Trīnu principa izņēmums, nosakot zīmju valdīšanu, no četrām A.Vites TNP, novērojams tikai ar pašu pirmo TNP – Kupidonu. Viņa gadījumā atbilstību triplicitātei nodrošina tas, ka Kupidonam, ir vienkārši „piešķirtas” valdīšanā Venēras zīmes, bet Venēras–Jupitera savstarpējs cikls ir Kupidona efemerīdu veidotājs.

Tradicionālā valdīšanas sistēma laika gaitā piedzīvojusi izmaiņas un beidzamajā variantā F.Zigrūna sniegumā trīnu principu mēs varam novērot šādā variantā:

http://finblake.home.mindspring.com/bfrulerships.htm

SIEGGRÜN'S SIGN RULERSHIPS

AR: MA

LI: CU

TA: MO

SC: NE

GE: VE

SG: UR

CE: ME & KR

CP: SA

LE: ZE

AQ: JU

VI: HA

PI: Asteroids

Šeit mēs redzam ne mazāk staltu sistēmu.

Kupidons valda pār Svariem, bet pār abām pārējām gaisa triplicitātes zīmēm valda Venēra un Jupiters kuru savstarpējs cikls sinhronizējas ar Kupidona ciklu.

Hadess valda pār Jaunavu, bet pār citām zemes triplicitātes zīmēm valda Mēness un Saturns, kuru savstarpējs cikls veido Hadesa ciklu.

Zevs valda pār Lauvu, bet pār divām atlikušajām uguns triplicitātes zīmēm valda Marss un Urāns. Zevu veido Marsa–Jupitera savstarpējs cikls, nevis Marsa–Urānа, taču Urāna cikla periodā iekļaujas tieši 7 Jupitera apgrieziena periodi, tā, ka ciklu sasaiste saglabājas.

Izņēmumu šādai atbilstībai triplicitātes zīmēm pauž tikai Kronoss.

Protams, šis apraksts nepretendē uz pilnīgu un precīzu Hamburgas skolas pamatlicēju TNP efemerīdu veidošanas ainu, tas ir tikai raksturojošs. Tomēr paliek kāds būtisks jautājums: Vai nav apbrīnojama empīrika, kas pierāda astroloģijas darbaspēju, turklāt, labāk par jebkuriem līdzšinējiem eksperimentiem, kas pamudināja Alfrēdu Viti uz tik neparastu mistifikāciju? Un vai tā vispār bija mistifikācija? Jo fiktīvo transneptūna planētu–punktu atklājējs visā nopietnībā aicināja savus laikabiedrus astronomus meklēt planētas viņa atrastajās atbilstībās…

Iespējamā atbilde uz šo jautājumu ir meklējama, lūk, kādās proporcijās.

Viens Urāna tropiskais apgrieziena periods ir vienāds ar septiņiem tropiskiem Jupitera periodiem un deviņiem Augšējā (vai arī Apakšējā) Mēness Mezgla apgrieziena periodiem.

Tā kā:

83.749 / 11.857 = 7.06

83.749 / 18.61 = 4.50021

Proti, Urāns ideāli sinhronizējas ar Jupitera–Mēness Mezgla savstarpējo ciklu.

Neptūns mazāk precīzi, taču, sinhronizējas ar Marsa–Sarosa (aptumsumu) savstarpējo ciklu:

163.73 / 18.03 = 9.08

163.73 / 1.881 = 87.04

Par netiešu pierādījumu tam, ka šīs savstarpējas atbilstības nepagāja garām Vites uzmanībai, kalpo tas fakts, ka viņa izveidotajā sistēmā valdīšanu pār Strēlnieku (Un Zivīm iekšējo un ārējo valdītāju sistēmā), kas ir Jupitera zīme, viņš piešķīra Urānam. Bet valdīšanu pār Skorpionu (un Aunu, iekšējo un ārējo valdītāju sistēmā), pār kuru valda Marss viņš piešķīra Neptūnam.

20.gs sākumā un vidū tika aktīvi meklētas transneptūna planētas.

Ticiusa–Bodes likumsakarība attaisnoja sevi tikai līdz Urāna orbītai (to ieskaitot). Un ja reiz transneptūna orbītas, izdarot nesarežģītus aprēķinus, pēc būtības izrādās – agrāk zināmo planētu savstarpējie cikli, pirmkārt Jupitera un Saules-Mēness, tad var būt no to atbilstībām var izsecināt realu transneptūnu orbitālos raksturojumus?

Lūk planētu septeners (septiņas „redzamās” planētas) un lūk transsaturna planētas – Urāns un Neptūns. Un pēkšņi atklājas, ka šos transneptūnus veidojas no pastāvošo objektu: septenera planētu, Mēness un Mēness Mezglu – periodu savstarpējiem cikliem. 20.gs. sākuma astroloģijas pētnieks, būdams profesionāls inženieris–ģeodēzists, kura rīcībā bija šāda informācija par planētām, protams, vēlējās pamēģināt uzkonstruēt nepabeigto Saules sistēmas ainu kombinējot planētu savstarpējos ciklus. 

Citiem vārdiem, pats A.Vite varēja izturēties pret viņa izveidoto TNP shēmu kā pret reālu planētu atrašanas veidu, bet pati shēma atspoguļo viņa priekšstatus par Saules sistēmu kā par harmonisku planētu ciklisko mijiedarbību kopumu – jau atklātu un vēl neatklātu.

Tas izskaidro faktu, kādēļ viņš sniedza efemerīdu gala aprēķinus bez sākotnējiem datiem. Jo gūstot panākumus planētas atklāšanā, tie var noderēt jaunu planētu atklāšanai, kuru orbītas tāpat iekļaujas atrastā algoritma rāmjos. Izskatās, ka A.Vite, un viņa sekotājs F.Zigrūns, tiešām, veica planētu ciklu aprēķinus, cerībā apsteigt nākotnes astronomiskos atklājumus.

Lai gan, protams, viņi neabsolutizēja savus aprēķinus, un neuzskatīja tos par gala kritēriju meklējamo planētu orbitālajos parametros, dabā taču, nekur nav sastopamas absolūti precīzas veselo skaitļu proporcijas. Tādēļ šo hipotētisko objektu efemerīdu precizitātē galavārds bija sakāms empīrikai – pārbaudāmajām kartēm. Lai gan, kā profesionāli inženieri, turklāt, astrologi un ezotēriķi – viņi ticēja Visuma harmonijai un meklēja neatklātās planētas eksistējošo planētu ciklu proporcijās, īpaši jau tādēļ, ka mīklainais (līdz zināmam mēram darbojošais) Ticiusa–Bodes likums ļāva cerēt uz panākumiem šādā meklējumu ceļā.

Bet kad šādu meklējumu (pamatojoties uz šīm proporcijām) veltīgums varēja kļūt acīmredzams, šīs pieejas darba spējas, TNP efemerīdas jau paspēja sevi pieteikt kā efektīvu astroloģisku instrumentu – visticamākais, ka šo vēsturisko intervālu pārvarēja jau Hamburgas tradīcijas turpinātāji.

Šāds, ir iespējamais iemesls Hamburgas skolas transneptūnu rašanās vēstures dīvainībām.

Astronomija vienmēr ir kalpojusi astrologiem, sniedzot aprēķiniem nepieciešamo matemātisko aparātu. Mēģinājums izdarīt otrādi: izmantot astroloģiju jaunu planētu atklāšanā – cieta neveiksmi, galvenokārt dēļ pārmērīgas balstīšanās ezotērikā Visuma harmonijas meklējumos. Harmonijas, kas izteikta skaitļos, krāsu raksturojumos un citās proporcijās (tajā laikā atšķirības starp zinātniskām un astroloģiskām paradigmām kļuva minimālas), taču šis eksperiments nodrošināja mūsdienu astrologus ar pietiekoši efektīviem instrumentiem. Jebkurā gadījumā – Vite kļuva par oriģinālas direkciju metodes pirmatklājēju un viņa dibinātā skola pamatoja šādu pieeju astroloģijā.

No šī brīža var uzskatīt, ka oriģinālu planētu tēma, kuru pirmtēli ir Hamburgas transnepūni – ir noslēgusies. Tagad atklājot kārtējo objektu tālo asteroīdu grupā, vairs var neuzdot jautājumu – vai tikai tas nav Vulkāns? Vai tikai tas nav Apolons? Arī vienkāršs veselais saprāts saka, ka, pat ja atklātos planetārs objekts ar līdzīgu apgrieziena periodu – varbūtība, ka tā orbītas noliekšanās leņķis ir vienāds ar nulli, tāpat kā precīza atbilstība citiem TNP (nosacītajiem) orbitālajiem raksturojumiem – ir praktiski vienāda ar nulli.

Minimāla neatbilstība orbitālajiem raksturojumiem – ir pārāk nopietna Hamburgas skolas sniegtajai efemerīdu kļūdai.

Fenomenālas novērojumu atbilstības, kas konstatētas agrāk, liecina, ka „kalendārai” astroloģijai ir pietiekoši stingrs pamats astronomisko parādību raksturā.

Kas attiecas uz Hamburgas skolu, tad vēl par vienu mīklu astroloģijā ir kļuvis mazāk.

Tagad var uzskatīt par faktiski pierādītu, ka Hamburgas skolas dibinātāji kļuva par unikālas direkciju formas atklājējiem – kas balstās direktīvo punktu kustības orbitālajās formulās.

Un pati direkciju izmantošana planētu savienojumu kartēs, pilnībā iekļaujas klasiskajās pieejās. Neviens pierādījums vairs nevar formāli pamatot vai noliegt vienu vai otru šo objektu rašanās versiju, jo iztrūkst rakstiskas liecības pašu Hamburgas skolas pamatlicēju darbos.

Jebkurā gadījumā, tagad mēs varam saprast, kādēļ transneptūni ir tik svarīgs faktors Hamburgas skolas riņķa skalās, ņemot vērā priekšstatus par reāli pastāvošo planētu un spīdekļu cikliem.

Avots:

http://www.argo-school.ru/shkola/gamburgskaya_shkola_astrologii/astrologii_transneptunyi_chast_1/astrologii_transneptunyi_chast_1/

 

(с)  ARGO

(c) Tulkojums latviešu valodā: Simons Bizuns

 

No Astropolis redakcijas:
Vairāk informacijas par Hamburgas Astrologijas metodēm mūsu portala krievu daļā, kuru vada pasniedzēja, Witte-Verlag ofiāla pārstāve Latvijā un oriģinādarbu tulkotāja Aleksandra Jakovļeva http://www.astropolis.lv/ru/articles/hamburg-school/
Kā arī Astropolis forumos
http://astropolis.lv/forum/index.php/board,6.0.html